Marija Deimona ir angļu literatūras profesore Minesotas Universitātē, kur viņa pasniedz dzeju un poētiku. Viņa ir vairāku grāmatu autore: The Dark End of the Street: Margins in American Vanguard Poetry (1993) un sagatavošanas procesā esošās Bagel Shop Jazz: Selected Essays for a Post-literary 'America'; kā arī līdzautore (kopā ar mIEKAL aND): Literature Nation (2004), pleasureTEXTpossession (2005) un eros/ion (2007). Nākamgad tiks izdota viņas un Iras Livingstones veidotā hrestomātija Dzeja un kultūras studijas.

Rezidences projekts:
Teksts, tekstils, trimda: meditācija par poētiku, metaforu un tīklojumu

Marija Deimon rezidences mērķis ir radīt īsu eseju grāmatu par roku darbu, kas vieno izšūšanu ar dzeju, kas radīta interneta vidē. Grāmatu papildinās tekstildarbu reprodukcijas.

?Gan tekstils, gan teksts abi manā dzīvē ienāca pusaudža gados; uz stellēm aužu jau vairākas desmitgades un tik pat ilgi mani fascinē tā neveiklība, neatlaidība un nejaušā elegance, ar kādu tekstila metaforas tiek lietotas gan radošajā, gan analītiskajā literatūrā. Pēdējos gados esmu ziedojusi pašas radītās šalles dažādiem literāriem mērķiem (izstrādājumu ceļojuši uz Rain Taxi Review of Books vai nelielu labdarības fondu Poets in Need). Kopš mana otrā akadēmiskā atvaļinājuma (2002-3) izšuju krustdūrienā (to vēl kā bērns apguvu no savām radiniecēm Dānijas laukos) vārdus ar noteiktā kontekstā specifisku nozīmi un nosūtu tos saviem literārajiem domubiedriem - akadēmiķiem, dzejniekiem, kolēģiem un sadarbības partneriem. Piemēram, kad ASV iebruka Irākā, dzejnieks un izdevējs Stefans Vinsents dzejas vēstkopā izteica vēlēšanos kaut mēs visi protestētu pret karu, izšujot vārdu "dzeja" uz saviem krekliem; es izšuvu vārdu "dzeja" krustdūrienā un nosūtīju viņam.

Mans rakstības un izšūšanas projekts cenšas atminēt to noslēpumu, kas vieno verbālo un tekstila kreativitāti; krasā iekāres apciršana pārblīvētās sublimācijās un tie mazākie vai lielākie vardarbības akti, kas saistīti ar caurduršanu un šūšanu kalpo par šī pētījuma motīvu un metodi. Šie vardarbības elementi, protams, attiecas arī uz rakstīšanas procesu: Valters Benjamins parāda, ka Bodlērs ir rakstījis gluži kā durstot un duelējoties; korejiešu/amerikāņu Terēza Hakkunga Ča ir darinājusi jēdzienu "sangencre" (asisnstinte), lai akcentētu rakstīšanu kā asiņošanu gan tās dzīvību sniedzošajā, gan apdraudošajā formā un piešķirtu rakstīšanai izšķirošu nozīmi spaidu apstākļos (Ča neaizmirst, ka sievietes gadījumā asiņošanai ir vēl īpašāka nozīme).

Projekta pamattēma ir diasporas dzeja - vienlaicīgā valodas atraušana un piesaistīšana pārejas un prombūtnes procesā ("grāmata kā pārvietojama dzimtene", pazīstamais ebreju literārās tradīcijas trops var tikt līdzīgi pielietots attiecībā uz apģērbu un instrumentiem un materiāliem drēbju izgatavošanai) - šīs daudzslāņainās sakarības starp darināšanu un ievainošanu, biedēšanu un apbrīnošanu, smalku izstrādi un griešanu. Pēdējos gados ir pieaugusi manu tekstilizstrādājumu un profesionālās rakstniecības prakses tieša materiāla saistība. Izšūtie vārdi, kurus es esmu nosūtījusi saviem domubiedriem, ir tikuši uztverti kā vizuāla dzeja; tie cirkulē vizuālo dzejnieku elektroniskajās kopās. Katrs no tiem vēsta stāstu par draudzību, balstītu kaislībā pret vārdiem.

Saglabājot līdzību ar maniem aforistiskajiem izšuvumiem, grāmatu esmu iecerējusi kā īsu "meditāciju" apkopojumu, kā analītiskus novērojamus, kas ietērpti poētiskā, bet reizē kompaktā valodā."